Galerija

Kādā vējainā dienā mēs satikāmies un devāmies Vecrīgas ielās. Mūsu soļi skāra gadsimtiem seno bruģi un skatiens pārslīdēja ēku sienām, kuras ir pieredzējušas, kā neskaitāmi svešinieku stāvi paslīd tām garām. Mēs satikāmies kādā vējainā dienā un ļāvām matiem brīvi lidot, paņemot līdzi mūsu domas, kas brīžiem smagnēji cenšas turēties pie zemes. Mēs nedaudz esam sapņotāji. Visi. Mēs tiešām esam sapņotāji. Tikai daži. Vecrīgas īpašā dvaša mums ļauj iztēloties kā bija... kā būs. Un mūsu soļi skar gadsimtiem seno bruģi, kas atceras kā bija, un piedzīvos mūsu soļus, kad atgriezīsimies citreiz. Varbūt drīz, varbūt vēlāk.

0

 .